Doma vēsture

Rīgas Doma pamatakmens ir likts svinīgā ceremonijā bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka patreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Tradicionāli ar šo gadu saista celtniecības materiālu maiņu, pārēju no dabīgā akmens uz ķieģeli, akmens kvadros ietverot tikai stūrus.

1226. gadā Pāvesta legāts Modenas bīskaps Vilhelms notur koncilu jaunuzbūvētajā Domā, tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir pabeigta kora daļa un šķērsjoms, kuru no nepabeigtās draudzes telpas atdala siena.

Sākotnējo celtniecības periodu raksturo romāņu stila lakoniskās formas. Saskaņā ar mākslas vēsturnieku pētījumiem Rīgas Doms ir sākotnēji iecerēts kā bazilikas tipa baznīca, taču, vēlāk plāniem mainoties, izbūvēts kā halles tipa baznīca.

14. gadsimta beigās un 15. gadsimta sākumā Doma baznīca tika paplašināta, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, paaugstinot telpas centrālo jomu, līdz ar to pārvēršot Doma baznīcu par baziliku. Šajā laikā tika paaugstināts arī tornis, ko vaiņagoja astoņstūru piramidāla smaile. Šis Doma tornis ir redzams vecākajā Rīgas Doma attēlā - Sebastiana Minstera kosmogrāfijā (1559.g.). Saskaņā ar 19. gadsimta beigu Rīgas Doma atjaunošanas darbu vadītāja V. Neimaņa viedokli šajā laikā Doma tornis bija augstākais tornis Rīgas pilsētā.

Šādā izskatā Rīgas Doms nostāvēja līdz 1547. gadam, kad svētdienā pirms Vasarsvētkiem iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks un nodega Doma torņa gotiskā smaile. Jaunais Doma tornis, ar piramidālu smaili un divām galerijām tika uzcelts 1595. gadā. Šajā laikā uzstādītais Doma torņa gailis ir izstādīts Krustejā.

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas jumts. Atjaunojot nopostīto, baznīcai tiek pārbūvēti sānjomu jumti, kuriem tiek mainīti jumta slīpumi, aizsedzot apaļos rozes logu, kā arī kora daļa iegūst barokālu jumtu un vidusjoms - austrumu zelmini ar gadskaitli – 1727. (3. attēls.)

1772. gadā Krievijas cariene Katrīna II aizliedz turpmāk apbedīt baznīcās visā Krievijas Impērijā. Vadoties no sanitāriem apsvērumiem Rīgas rāte pavēl iemērīt Rīgas pilsētas kapus ārpus pilsētas, uz kurieni pārved apbedījumus arī no Doma, kā rezultātā tiek paaugstināts baznīcas grīdas līmenis.

1775. gadā Rīgas pilsētas rāte, pamatojoties uz tā laika inženieru slēdzieniem, uzdod nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu pašreiz redzamo barokālo nobeigumu.

1881. gadā tika uzsākti un līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurācijas darbi baznīcā un krustejā, kuru rezultātā baznīca ieguva savu pašreizējo veidolu.

20. gadsimtā Padomju Savienības laikā Domā tika veikti divi ievērojami remonta darbi.
Laika posmā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tiek pielāgots koncertzāles vajadzībām. Šajā laikā tiek demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm.
No 1981. gada līdz 1984. gadam Nīderlandes ērģeļbūves firma „Flentrop Orgelbouw Zaandam” veica ērģeļu rekonstrukciju. Vienlaicīgi šajā laikā tika veikts interjera remonts un rekonstruētas visas inženierkomunikācijas. Paralēli tika atjaunots torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai.